1. Nemelojiet bērniem. Meli ir veci kā pasaule. Mēs melojam bērnam balstoties uz tūlīt pastāvošo komforta un miera sajūtu, bet sods, kuru mēs maksājam, ir daudz lielāks un nepatīkamāks. Bieži vien par to mēs samaksājam ar bērna uzticības zudumu vai, kas vēl ļaunāk – bērns sāk uztver pasauli dalīti un pretrunīgi, tā vietā, lai uztvertu to kā veselumu un bez pretrunām. Pasaulē, kur vecāku vārdi neatbilst to rīcībai, bērnam ir ļoti grūti dzīvot.

2. Ja neziniet, ko atbildēt bērnam, tad paklusējiet un padomājiet. Palīdziet sev: paņemiet pārtraukumu. Nav nekas slikts vārdos „es tev atbildēšu rīt”. Laiks, kuru jūs esat ieguvuši, iztērējiet tam, lai priekš sevis noformulētu savu baiļu iemeslus. No kā jūs baidāties? Kāpēc nevarat kaut ko pateikt? Visticamāk, jūs nonāksiet pie tā, ka baidāties nevis bērna, bet gan sevis dēļ, baidāties, ka patiesība spēs iznīcināt jūs pašus. Bērni spēj uztver jebkuru patiesību, ja to normāli uztver pieaugušais, kurš bērnam to „pasniedz”. No sākuma tieciet galā paši ar sevi, pēc tam runājiet ar bērnu. Tikai nemelojiet!

3. Ziniet: aizmāršība – viena no melu formām. Apsolījāt un aizmirsāt. Un bērns aizmirsa. Pēc tam bērns atcerējās un apvainojās par solīto, bet neizpildīto. Nav labi. Ja esat apsolījuši – tad izpildiet. Ja jums ir slikta atmiņa - tad pierakstiet. Ja atcerējāties, ka esat aizmirsis – parunājiet par to ar bērnu. Paskaidrojiet, ka atcerējāties un noteikti izpildīsiet solīto. Tas nostiprinās bērna ticību pasaulei, iemācīs viņam būt atbildīgam, ļauj viņam saprast, ka jūs viņu cienāt.

4. Nekad neimitējiet saziņu, interesi, dalību. Nesakiet: „Ah, cik skaisti esi uzzīmējis”, tajā pašā laikā skatoties televizorā. Vai nu atraujiet savu uzmanību no seriāla vai godīgi (!) pasakiet: „Piedod, dārgais. Šobrīd esmu aizņemts/a un kārtīgi nevaru apskatīt tavu zīmējumu. Es pabeigšu skatīties un kārtīgi aplūkošu tavu zīmējumu”. Un atkal – nemelojiet: kad pabeigsiet – noteikti paskatieties.

5. Nedāviniet savam bērnam liekas dāvanas, atpērkoties ar to, ka nepietiekoši veltāt viņam savu laiku. Par savu prombūtni „maksājiet” ar savu klāt esamību: ejiet kopā, kur vēlaties, dāviniet bērnam savu laiku, bet ne naudu. Veids atpirkties ar dāvanām par to, ka „nemīlējāt pietiekoši” bērnu ir vēstnesis preču – naudas attiecībām mīlestībā. Bet, ja vēlaties, lai mazulis veikalā uzvestos labi, laicīgi paskaidrojiet viņam, kas ir nauda un kur tā rodas.

6. Ja jums nav taisnība, tad patiesi lūdzat piedošanu bērnam. Pieaugušie maldās, kad uzskata, ka viņi nekļūdās un tiem vienmēr ir taisnība. Atcerieties, jebkurš diktatorisms rada ļaunumu.

7. Pie jebkuras iespējas, ļaujiet bērnam izvēlēties: ēdienu, apģērbu un rotaļlietas veikalā. Tā viņam rodas priekšstats par tiesībām uz personisko viedokli un šis viedoklis tiek ņemts vērā.

8. Atteikumu uztveriet nopietni. Ja jūs uzskatāt, ka bērnam ir tiesības pateikt „nē” konkrētā situācijā – piekrītiet. „Vai vēlies brīvdienās braukt pie vecāsmātes?” – „Nē”. Tātad, nevediet viņu pie vecāsmātes, savādāk nebija vērts jautāt.

9. Nekonkurējiet ar otra vecāka mīlestību. Visādi atbalstiet bērnā cieņu pret viņu. Nejautājiet: „Kuru tu vairāk mīli?” Bērns nedrīkst justies vainīgs par to, ka esošajā brīdī dod priekšroku vienam no vecākiem, savādāk jūs nostiprināsiet viņā domu, ka vecākus var salīdzināt un noteikt „labāko” vai „sliktāko”. Ideālā situācijā, katram no vecākiem ir jābūt neaizstājamam, ekskluzīvai figūrai.

10. Uzslavējiet bērnus! Atbalstiet viņu labos darbus un sasniegumus jebkurā darbības veidā. Bet nesakiet: „Tu esi pats labākais!”. Ir smagi būt par „labāko”!